Chau!Izdomāju ielikt šo stāstu kā mācību ,ka jūtas nevajag neteikt:)
Viņai bija draugs, ar kuru viņa uzauga kopā. Viņai, viņš ļoti patika. Bet viņam, viņa bija kā parējās meitenes...
Meitene: Hei, gribi aiziet ar mani uz kino?
Puisis: Es nevaru.
Meitene: Kāpēc, tev jāpilda mājasdarbi vai kā?
Puisis: Hem...nē.
Meitene:...Ko tad tu darīsi?
Puisis: Es eju satikties... ar draugu.
Ar viņu vienmēr tā bija, viņš satika citu meiteni viņas priekšā, takā tas neko nenozīmētu. Viņa jutās kā tikai vel viena no viņa meitenēm.
Vārds ''Mīlu'' nekad neiznāca pa viņa muti, tikai viņas. Kopš viņa, viņu pazīst, viņa nekad nav dzirdējusi ''Es tevi mīlu'' no viņa nekad agrāk. Nekas vispār nenotika. Viņš neko neteica no pirmās dienas un tas tā turpinājās līdz pagāja 100 dienas...200dienas...
Katru dienu, pirms viņi teica viens otram uzredzēšanos, viņš viņai iedeva lelli, katru dienu, neko nesakot. Viņa nezināja kāpēc... Tad vienu dienu...
Meitene: Hmm... Rafik*
Puisis: Ko... neklusē, vienkārši pasaki.
Meitene: Es mīlu tevi!
Puisis:...Hmm, kas...ko...? Vienkārši paņem šo lelli... un ej mājās.
Tā viņš ignorēja viņas 'trīs vārdus' un iedeva viņai lelli. Tad viņs pazuda, pareizāk aizskrēja prom. Lelles, ko viņa saņēma no viņa katru dienu, piepildija viņas istabu, viena pēc otras. Viņu bija daudz...
Tad vienu dienu, pienāca, viņas 15 gadu dzimšanas diena. Kad no rīta viņa piecēlās, viņa iztēlojās ballīti ar puisi. Viņa sēdēja istabā un gaidija puiša zvanu. Bet... pusdienas pagāja, vakariņas... un drīz debesis bija tumšas... viņš tik un tā nebija zvanijis. Tas bija nogurdinoši skatīties uz telefonu.
Tad apmēram 2:00 no rīta, viņš pēkšņi piezvanija un piemodināja viņu no guļas. Viņš teica viņai, lai viņa iet ārā no savas mājas, viņa bija tik ļoti uztraukusies.
Meitene: Rafik*...
Puisis: Še, paņem šo.
Un atkal, viņš pasniedza viņai mazu lelli...
Meitene: Kas tas?
Puisis: Es to neiedevu tev vakar, tādēļ es to dodu tagad. Tagad es eju uz mājām, atā.
Meitene: Rafik*, pagaidi! Vai tu zini, kas šodien par dienu?
Puisis: Šodien? Kas šodien ir?
Viņas sirds sāpēja, viņa domāja, ka viņš atcerēsies viņas dzimšanas dienu. Vīņš apgriezās un aizgāja, takā nekas nebūtu noticis. Pirms viņš paspēja pazust, viņa iekliedzās ''Pagaidi!''
Puisis: Tev ir kas, ko teikt?
Meitene: Pasaki man... pasaki man, ka tu mani mīli...
Puisis: Ko... tu pateici?
Meitene: Pasaki man... lūdzu. Tie ir tikai trīs vārdi.
Puisis: ''Es negribu teikt... ka es mīlu kādu, tik vienkārši.''
Tas bija tas ko viņs pateica. Tad viņš aizskrēja. Viņa nokrita uz ceļiem. Viņs to negribēja teikt tik vienkārši... Kā viņš var.... viņa jutās slikti... Varbūt viņš nav puisis priekš viņas...
Pēc tās dienas, viņa sēdēja mājās raudādama. Viņs nezvanija viņai, kaut viņa to gaidija. Viņā turpināja viņai dot mazu lelli, katru dienu, pie viņas mājas. Lūk tā istaba piepildijās ar lellēm... katru dienu.
Pēc mēneša, viņa savāca sevi kopā un devās uz skolu. Bet viņas sāpes atgriezās, kad... viņa ieraudzija puisi uz ielas... ar citu meiteni... Viņam bija smaids uz sejas, tāds ko viņa nekad nebija redzējusi... Viņa aizskrēja atpakaļ uz mājām un skatijās uz lellēm viņas istabā, un asaras sāka birt... Kāpēc viņš deva lelles viņai... Gan jau tās lelles ir paņemtas no citām meitenēm... No dusmām, viņa sāka mētāt lelles apkārt. Tad telefons zvanija. Tas bija viņš. Viņš teica, lai viņa iznāk arā no mājas , pie autobusa pieturas.
Viņa sevi nomierināja un aizgāja uz autobusu pieturaj. Viņa sev atgādināja, ka viņai viņš jāaizmirst... Tad viņa ieraudzija puisi, viņš turēja rokās lielu lelli.
Puisis: Tu atnāci, es domāju, ka tu esi bēdīga.
Viņa nevarēja izturēt, jo viņš izturējās itkā nekas, nebūtu noticis. Drīz, viņš viņai sniedza lelli kā vienmēr...
Meitene: Man viņu nevajag!
Puisis: Ko... kāpēc...?
Viņa izrāva lelli no viņa rokām un nometa to uz ielas.
Meitene: Man nevajag šo lelli! Man vairs to nevajag!! Es vairs nekad, negribu tevi redzēt!
Bet atšķirībā no citām dienām, puiša acis drebēja.
Puisis: ''Es atvainojos...'' Viņš atvainojās mazā un trīcošā balsī.
Tad viņs uzgāja uz ceļa, lai paceltu lelli.
Meitene: Tu stulbeni!! Vienkārši atstāj lelli tur, izmet to!!
Bet viņs, viņu ignorēja, tad... PĪĪĪ PĪĪĪ! Signalizējot, liela kravas mašīna viņam tuvojās.
Meitene: ''Rafik! Ej! Ej nost!'' Viņa kliedza, cik skaļi varēja.
Viņs piecēlās un paskatijās uz viņu ar skumjām acīm.?
Tad BOOM!
Skaņa bija briesmīga. Viņa kliedza un raudāja. Bet nekas, nevarēja puisi atgriest... Vienalga, cik ļoti viņa nožēloja, vārdus ko bija teikusi viņam... viņa nevarēja... Un tā viņs pazuda no viņas dzīves. Pēc šīs dienas viņa ilgi pārdzīvoja, ka ir zaudējusi viņu...
Pēc dieviem mēnešiem, viņa paņēma lelles. Tās bija vienīgās dāvanas, kopš viņa bija kopā ar puisi. Viņa atcerējās dienas ko pavadījusi kopā. Tad viņa sāka skaitīt dienas, kad viņi bija kopā...
Meitene: ''Viens...divi...trīs...'' Tā viņa sāka skaitīt lelles...
Meitene:''Četri simti un astoņdesmit četri... četri simti un astoņdesmit pieci...'' Kopā bija 485 lelles.
Tad viņa sāka raudāt, ar lelli rokās. Viņa to tik cieši apskāva, te pēkšņi...
''Es tevi mīlu, es tevi mīlu'' Vīņa nometa lelli, šokēta.
''Es....mī..lu...tevi??'' Viņa paņēma lelli un piespieda tai vēderu.
''Es tevi mīlu, es tevi mīlu'' Tas nevar būt! Viņa piespieda visu ļeļļu vēderus.
''Es mīlu tevi''
''Es mīlu tevi''
''Es mīlu tevi''
Tie vārdi nāca arā bez apstājas. Es...mīlu tevi... Kā viņa neiedomājās, ka puiša sirds vienmēr bija viņai blakus. Kā viņa neiedomājās, ka puisis, viņu mīlēja tik ļoti... viņa paņēma lielo lelli no gultas apakšas un piespieda tās vēderu. Tā bija pēdējā lelle, kura bija uzmesta uz ceļa. Tai viršu bija asiņu pēdas. Balss sāka skanēt, tā kura viņai pietrūka viss vairāk...
''Mazā...Vai tu zini kas šodien pa dienu? Mēs esam mīlējuši viens otru 486 dienas. Vai tu zini, kas ir 486? Diena kad es pateikšu, ka mīlu tevi.
Hmm... es biju pārāk kautrīgs... Ja tu piedosi man un paņemsi šo lelli, es pateikšu, ka es mīlu tevi... katru dienu... līdz es miršu... Es mīlu tevi...''
Viņa sāka raudāt. Kāpēc? Kāpēc? Viņa jautāja dievam, kāpēc viņa par to uzzin tikai tagad?
Beigas.
